Esmu pagodināta šodien piedalīties Starptautiskais folkloras festivāls "Baltica"atklāšanas koncertā, kas šovakar notiek gleznainajā Turaidā.
Šogad festivāls norisinās Latvijā. Ja 2018. gadā festivāla tēma bija “Mantojums”, tad šodien mūs kopā ir savedusi “Spēle”. Vārdu “spēle” latviešu valodā lietojam dažādās nozīmēs un kontekstos. Tas var saistīties ar draisku un priecīgu rotaļu vai ar prasmēm, ko apgūstam. Vai tas var mūs ievest dziļākā iztēles pasaulē, kurā varam “spēlēt uz dvēseles stīgām”, varam velnam paspēlēt dzīvību vai, sēžot ozola laiviņā, varam uzaicināt ar mums spēlēties zaļo līdaciņu dziļajā jūriņā.
Man vārds “spēle”, pirmkārt, saistās ar bērnību. Ar laiku, kad savā dzīvē esam bijuši visradošākie: īsti dabas bērni, brīvi no formāliem rāmjiem, drosmīgi eksperimentētāji un patiesi zinātkāri un motivēti iepazīt pasauli – gan to, kas mums apkārt, gan to vilinošo, tur tālumā aiz horizonta, kur saulītē naktī sēžas zelta laiviņā.
Tāda nu ir viena no kultūras lielajā misijām – palīdzēt mums atjaunot un uzturēt saikni ar mūsu iekšējo bērnu.
Tradicionālā kultūra ar tās daudzveidīgajām izpausmēm tautas dziesmās, mūzikā un dančos, stāstnieku teikās un pasakās, tradicionālajās amatu prasmēs, rituālos un paražās un pat tradicionālajā zolītes spēlē ir neizsmeļams avots gan mūsu radošo spēku atraisīšanā, gan dziļāku dzīves spēles noteikumu izprašanā.
Mēs 21.gadsimta sabiedrība esam nonākuši tajā punktā, kad esam spiesti meklēt jaunas izdzīvošanas stratēģijas. Par to mums atgādina gan klimata pārmaiņas, gan tepat kaimiņos Ukrainā notiekošais bezjēdzīgais karš, kas prasa daudzu cilvēku dzīvības un iznīcina seno kultūras mantojumu, gan arī COVID pandēmija, kurai kā daudzgalvainam pūķim, šķiet, ir daudzas dzīvības.
Es ticu, ka kultūras pūra lādes glabā daudzas atslēgas un atbildes, ko mums mantojumā atstājušas iepriekšējās paaudzes.
“Saule gāja spēlēties
Ar to jūras ūdentiņu.
Saule meta zīdautiņu,
Jūra – putu gabaliņu.”
Šī latviešu tautas dziesma ir lielisks avots mūsu iztēles un radošo impulsu atraisīšanai, bet vienlaikus tas ir mums, cilvēkiem, atgādinājums respektēt lielo pasaules kārtību un tās spēles noteikumus.
Tāpēc visiem novēlu – būsim labi un uzticami spēles partneri savai zemei, kultūrai un savai dzīvei. Un lai mēs nekad nenospēlējam mums atstāto senču mantojumu, bet lai radoši to bagātinām un nododam atjaunotu nākamajām paaudzēm!