Godātie kinoļaudis un filmu skatītāji, Lielā Kristapa aicinātie un izredzētie!
Šāgada kino ražas festivāls raisa priecīgas un cerīgas izjūtas – filmu nozare iet kalnā. Iecerētā politika nes augļus, un ir pamats runāt par daudzveidīgu un kvalitatīvu Latvijas kino mākslu. Manā skatījumā, noticis arī pats gaidītākais – Latvijas filmas ir atguvušas ieinteresētu un tās redzēt alkstošu skatītāju. Filmu apmeklējuma rādītāji ir auguši jau gadiem nepieredzētos apjomos. Melānijas hroniku noskatījušies vairāk nekā 80 tūkstoši, bet pirmās simtgades programmas filmas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru skatītāju skaits strauji tuvojas 70 tūkstošiem, kaut filma uz ekrāniem ir tikai dažus mēnešus.
Kā atbildīgo par nozari mani tas priecē arī tādēļ, ka pastāv nenoliedzama saikne starp latviešu filmu pieprasījumu un valsts budžeta piedāvājumu to uzņemšanai. Līdz ar to varam argumentēt pārliecinošāk, pamatojot un aizstāvot filmām piešķiramo valsts finansējumu. Ar prieku varu paziņot, ka nākamā gada valsts budžetā, kas domāts filmām jau pēc simtgades programmas īstenošanas, ieplānotā summa tuvojas 5 miljoniem eiro, kas liek cerēt uz nozares stabilizāciju un izaugsmi arī turpmāk.
Ir vairāki iemesli, kāpēc latviešu skatītājs atkal labprāt iet uz Latvijas filmām. Neapšaubāmi, milzu interesi ir radījusi Latvijas simtgades filmu programma, kuras rezultāti pamazām kļūst redzami. Tāpat nozare ir mērķtiecīgi strādājusi ar reklāmu, mārketingu, filmu pieejamības palielināšanu ārpus Rīgas. Taču šāds pavērsiens nenotiktu, ja pietrūktu galvenā – labu, dažādas skatītāju auditorijas uzrunājošu filmu. Un tādas ir tapušas un top. Par to varējām pārliecināties arī šāgada festivālā. To apliecina arī Lielā Kristapa pilnmetrāžas spēlfilmu balvas nominantes – ļoti dažādas, dažādām auditorijām domātas, bet visas – kvalitatīvi mākslas darbi. Vai tās paliks viena gada virsotnes, vai arī iekļūs Latvijas filmu paliekošajā fondā, to spriedīs laiks. Man vēl nav zināms starptautiskās žūrijas profesionālais lēmums, taču man ir sava subjektīvā favorīte, kas skārusi dziļi un paliekoši. Tieši kino mākslai ir vislielākās iespējas padarīt dzīvu savas tautas vēsturi, liekot just līdzi tiem, kam bija jāiznes tās smagums uz saviem pleciem, un ļaujot izdzīvot senču pieredzi kā savējo. Lai cik smagi būtu raudzīties acīs XX gadsimta vēsturei, mans personiskais paldies Melānijas hronikas radošajam kolektīvam, kas ir spējis uzplēst mūsu izjūtas un padarīt stiprākus, lai mēs nekad neaizmirstu to, kas ar mums noticis!
Bet žūrijas vērtējumā Lielo Kristapu šogad ir nopelnījusi...
[Melānijas hronika, režisors Viesturs Kairišs, producenti Gints Grūbe, Inese Boka-Grūbe, Mistrus Media]