Daces Melbārdes mājaslapa

Uzruna Lielā Kristapa noslēgumā, pasniedzot balvu labākajai pilnmetrāžas spēlfilmai

2016. gada 12. oktobris , Kultūras ministre Dace Melbārde

Lielā Kristapa balvas turpat 40 gadu ilgajā vēsturē šai – galvenajai – balvas kategorijai klājies dažādi – jau kopš pirmsākumiem tālajā 1977. gadā ne katrā reizē ir piešķirts Lielais Kristaps par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu (filmu trūkuma dēļ arī ne pagājušajā 2015. gadā). Tāpat ne katru gadu notikusi arī pati balvas piešķiršana. Šie fakti reāli atspoguļo Latvijas kino procesa vēsturi. Gan radošo –, jo ne katru gadu iespējams garantēt ko patiesi izcilu, gan arī finansiālo – filmas var taisīt tikai tik daudz, cik to radīšanai ir pieejami līdzekļi.

Ja skatāmies šāgada jubilāra un mūža Kristapa ieguvēja Jāņa Streiča un viņa paaudzes kontekstā, Latvijas kino vēsture nemaz nav tik gara. Šai paaudzei ienākot kino jomā, kā to atgādināja Streičs, bija jāatbild uz jautājumu – vai latviešiem var būt savs kino? Uz to viņa, ka arī nākamās paaudzes pārliecinoši ir atbildējušas – var!

Bet kādus jautājumus Latvijas kino sakarā lai uzdodam šodien? Vai latviešu kino var konkurēt un iekarot nozīmīgu starptautisku festivālu balvas? – Jā, var! To apliecina arī šāgada nominantu jau gūtie panākumi. Tomēr man svarīgāks šķiet, vai tikpat pārliecinoši varam atbildēt uz jautājumu – vai latviešu kino skatītājs gaida jaunās latviešu filmas jeb, Ivara Selecka kādreiz slavenās dokumentālās filmas nosaukumu pārfrazējot, – vai pēdējo gadu latviešu filmas ir tās, kuras gaida latviešu skatītājs? Lielos vilcienos, un tas priecē, var sacīt – jā! Tomēr filmu veidotāju un skatītāju, ar to domājot patiešām plašas skatītāju masas, attiecības nav tik labas, kādas tās bijušas kādreiz. Daudzu procesu, tostarp arī globālo, ietekmē Latvijas kino ir piedzīvojis grūtus laikus, un tas ir atstājis iespaidu uz šīm attiecībām, izveidojot savā ziņā apburtu apli: samazinās finansējums – top maz filmu – kino veidotāju potenciāls netiek izmantots – mazinās iespēja radīt labas filmas – un skatītāji tiek aizvilināti pa spilgtām reklāmām bruģēto, pievilcīgo Holivudas komercfilmu taku, aizmirstot par nacionālo kino … Diemžēl līdz ar to latviešu filmām ir maz iespēju pilnvērtīgi uzrunāt skatītāju, pievēršoties mums būtiskām vērtībām, vēsturei, identitātei.

Ar Latvijas simtgades filmu programmu esam mēģinājuši pārraut šo apli, straujāk iekustināt filmu veidošanas procesu. Pašlaik šajā programmā top jaunas filmas, kuras, esmu pārliecināta, veidos Latvijas kino turpmāko vēsturi. Gaidot simtgadi, vēlamies iekustināt arī skatītāju auditoriju – cerīgi raugos uz topošo Latvijas skolas somu, kurā sava daļa tiks atvēlēta arī, lai mācītu kino valodu, audzinātu domājošu un emocionāli atsaukties spējīgu skatītāju. Svarīgi, lai simtgadei iekustinātais process naudas trūkuma dēļ neapstātos pēc tās. Ceru, ka simtgades izrāviens kļūs arī par Latvijas kino izrāvienu un sākies jauns cikls – labās latviešu filmas pulcēs arvien vairāk skatītāju, mums būs ko atcerēties un godināt. Lai tā notiktu, jāstrādā visiem – katram savā jomā – filmu veidotājiem jātaisa filmas, ko skatītājs grib redzēt, valstij jāpiešķir līdzekļi, kas dos iespēju šīs filmas veidot gan vecmeistariem, gan talantīgiem jaunajiem, un visiem kopā jāveido arī šodienas latviešu kino skatītājs. Ceru, ka tas mums ir pa spēkam. Tādēļ man ļoti gribas Eduarda Pāvula atveidotā Cepļa pārliecības pilnajā intonācijā teikt par latviešu kino: Tu biji varens un tu būsi!”

Novēlu šīsdienas laureātei, līdzīgi kā Streiča Teātrim, Limuzīnam Jānu nakts krāsā, Cilvēkbērnam, arī pēc gadu desmitiem netapt aizmirstai un būt dzīvai tautā!

Un tātad – Lielā Kristapa balvas ieguvēja pilnmetrāžas spēlfilmu kategorijā 2016. gadā ir…[Es esmu šeit, Tasse Film, producentes Alise Ģelze, Aija Bērziņa, režisors Renārs Vimba].