Godātie klātesošie un balvas nominanti Rīgā, ļoti cienījamā mūža balvas laureāte Velta Sniķeres kundze Londonā!
Īsais video pieteikums ļāva mums ieraudzīt dzejnieci, kas vārda tiešā nozīmē smeļ gaismu no saules un vijīgām roku kustībām viegli savērpj to stiprā dzejā. Otras tādas mums nav.
Veltas Sniķeres dzeja labi iederas šīgada Laligabas pieteiktajā Visuma un robežu neesamības tēmā, jo tā aicina domāt un just mūžības un bezgalības kategorijās, mudina nepakļauties „laikam, kas ieklūp sašaurinātībā”, un šajā sašaurinātībā velk līdzi arī mūsdienu steigai un atsvešinātībai pakļauto cilvēku, ierobežojot skatienam apvārsni, savažojot domāšanu un noslēdzot sirdi. Sniķeres dzejā turpretī visas durvis un vārti ir atslēgti. Atvērta ir arī sirds, jo – „nesargā sirdi nekas”.
Lasot Sniķeres dzeju, nonākam pasaulē, kurā valda lielie mūžības rita likumi, kas iekodēti gan mūsu dainās, gan jogā, kura pavadījusi dzejnieci kopš bērnības un ļāvusi nodibināt dziļu, harmonisku un atvērtu saikni ar garīgo Visumu. Mūža gaitā viņai ir izdevies reizē saglabāt gan latvisko, gan vispārcilvēcisko kodolu, allaž tiecoties un aicinot arī citus tiekties uz nesasniedzamām gaismas galotnēm, vairot pasaulē gaismu un censties būt par gaismu citiem.
Veltas Sniķeres dzeja ir salīdzināta ar buramvārdiem. Ticot vārda spēkam un iedrošinot šai ticībai arī citus, Velta Sniķere daudz darījusi Latvijas brīvības un neatkarības atgūšanas labā. Būdama PEN kluba aktīva dalībniece, viņa savulaik ārvalstu presē un starptautiskos forumos iestājusies par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Savukārt viņas dzejas mantras, trimdas latviešu skandētas, ir šo brīvību tuvinājušas, un sekmējušas arī to, ka nojauktas tiek svešas varas uzceltās robežas starp trimdu un Latviju:
Šķiraties šķērsām,
Tiekaties krustu,
Lai jūs viens otram
Vairs nepazustu.
Mēs varam pateikties Veltai Sniķerei arī par to, ka viņa, mūžu nodzīvodama tālumā no Latvijas, ir ne tikai turpinājusi būt izcila latviešu dzejniece, bet arī daudz darījusi, lai latviešu dzeju, un jo īpaši – latviešu dainas, pārceltu angļu valodā, tā dodot iespēju ar tām iepazīties plašam angļu valodā lasošo lokam. Dzejniecei ar savu izkopto valodas izjūtu un uzkrāto divvalodu pieredzi ir izdevies uzveikt arī šo robežu – par nepārvaramu uzskatīto latviešu dainu nepārtulkojamības robežu.
Velta Sniķere latviešu dzejas telpā ir ienesusi daudz gaismas, spēka un vieduma, viņas atdzejotas, pasaulē aizgājušas mūsu lepnums – dainas.
Paldies par vārdiem, kas vienmēr tiekušies pasauli pagriezt gaismas un patiesības virzienā! Lai spēks, veselība un nerimstošs radošais gars arī dzīves simtajam gadam tuvojoties!
Nobeigumā vēlos sveikt ikgadējos rakstnieku svētkos visus, kam aizvadītais gads bijis ražīgs ar publicētām, lasītāju un žūrijas novērtētam grāmatām. Prieks arī par latviešu literatūru, kura ar introvertā rakstnieka zīmolu turpina pārvarēt arvien jaunas robežas, paplašinot lasītāju loku ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās! Priekpilnus svētkus!
Te vēl V. Sniķeres dzejolis, kas kādreiz var noderēt
UZ SAVU VALSTI
Vai liepu lapu laipu likt
Uz Latviju?
Tā nepārtikt.
Vai sausus smilšu graudus velt
Uz Latviju?
Tā neuzcelt.
Vien drošas sirdis
Un skaidri prāti,
Vēl darināti
Nav citi balsti
Uz savu valsti.