Godātie Soduma balvas laureāti, mīļie klātesošie!
Latviešu literatūras aina šodien ir gana bagāta un daudzveidīga. Grūti ar vienu Literatūras gada balvu aptvert un izcelt visu, kas vērtīgs un ievērojams tajā tapis. Turklāt literatūra jau arī nav ar vienu olekti nomērāma. Tādēļ ir labi, ka mūsu literatūras izcilību novērtējumam pastāv vēl citas atšķirīgas un īpašas balvas. Balvas, kas iezīmē kādu īpašu, savdabīgu līniju literārajā procesā, kuru ievilcis kāds no izciliem latviešu rakstniekiem vai dzejniekiem. Īpaši vērtīgi man liekas tas, ka šādas balvas – Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Jāņa Baltvilka, Egona Līva u. c. – ļauj vienlaikus izcelt un godināt gan balvas vārda devēju, gan arī viņa aizsāktā ceļa turpinātājus, gara un dvēseles radiniekus mūsu laikā.
Dzintara Soduma spilgtās un savdabīgās rakstnieka un tulkotāja personības īpašā zīme ir novatorisms. Pirmais viņa balvas laureāts Jānis Rokpelnis pelnīti nodēvējis viņu arī par jauna laikmeta ievadītāju latviešu dzejā, piekrītot šīs balvas uzstādījumam, ka Sodums un novatorisms latviešu literatūrā ir sinonīmi.
Novatorisms ne vienmēr ir tā vērtība, kam garantēta plašas publikas sapratne, simpātijas un atzinība. Tādēļ jo īpaši uzteicama Ikšķiles novada pašvaldība par atbalstu Noras Ikstenas ierosmei iedibināt šādu dzejnieka, rakstnieka un tulkotāja – mūža nogalē ikšķilieša – Dzintara Soduma vārda balvu. Jo Sodums nu ir arī Ikšķiles lepnums.
Šogad jau septīto reizi laikā ap Dzintara Soduma dzimšanas dienu (13. maijs) mums ir iespēja ieraudzīt, kādus jaunus, neierastus un pārsteidzošus darbus un tulkojumus no latviešu literatūras upes plūduma izcēlusi balvas žūrija, apliecinot Soduma novatorisma tradīcijas vērtību latviešu literatūras procesa atspirdzināšanā vai pat nelielā uzspridzināšanā, kā arī latviešu valodas uzpurināšanā un atjaunošanā.
No sirds sveicu šāgada Soduma balvas laureātus – dzejnieku Andri Akmentiņu, kura romāns ir nu jau trešais no vēsturiskās romānu sērijas “Mēs. XX gadsimts”, kas ieguvis Soduma balvu, dzejnieku Eināru Pelšu, kurš turpina meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus dzejas valodas paplašināšanai, kā arī patiesi novatorisku un savdabīgu jaunpienācēju latviešu literatūrā – igauņu dzejnieku Contru, kura latviski radītie dzejoļi ļauj ieraudzīt jaunas nianses latviešu valodas poētiskajā arsenālā, un viņa atdzejotāju – mūžam novatorisko latviešu valodas robežu paplašinātāju – Guntaru Godiņu!