Daces Melbārdes mājaslapa

Runa Latvijas Valsts simtgades informatīvajā seminārā Latvijas valsts simtgades programmas turpinājums – Brīvības gars. Varonība

2019. gada 28. janvāris , Kultūras ministre Dace Melbārde

Sveicināti, godātie Latvijas simtgades norišu veidotāji, kas esat strādājuši pērn un šobrīd, jaunu gadu uzsākot, esat entuziasma pilni turpināt šo mūsu kopīgo darbu katrs savā jomā un savā vietā!

Iesākumā vēlos atgādināt to, kas jums jau zināms, jo Latvijas simtgades programma ir veidota kopīgi. Tā ir kopīgās diskusijās radusies izpratne, ka Latvijas simtgade nav tikai viens atsevišķs nozīmīgs notikums 1918. gada 18. novembrī, bet gan ilgāks process, kas ar saviem kāpumiem un kritumiem ildzis piecus gadus. Tik ilgs laiks bija nepieciešams, lai Latvijas valsts pastāvēšana un neatkarība iegūtu neatgriezenisku stabilitāti, iesakņotos tautā un tiktu arī starptautiski atzīta citu valstu saimē.  Tādēļ arī tika pieņemts pamatots lēmums veidot Latvijas valsts simtās gadadienas programmu laikam no 2017. līdz 2021. gadam, “izzinot mūsu valsts izveidē nozīmīgus notikumus un personības”.

      [fonā slaids ar Simtgades programmu piecu gadu „vārpiņu” un atslēgvārdiem]

2019. gads veido Latvijas simtgades programmas vidusposmu – par šī gada atslēgvārdu ir izraudzīta VARONĪBA.
1919. gads neapšaubāmi bija smagākais un izšķirošākais gads Latvijas valsts tapšanas vēsturē – gads, kurā Latvijā kādu laiku darbojās veselas trīs valdības un mūsu zemes teritorija bija pārtapusi vienā milzīgā kaujas laukā, kurā cīnījās 14 armiju vienības, turklāt katru no tām vadīja savas atšķirīgas intereses. Plosījās tīfs, plosījās bads, cilvēkiem bija grūti saprast, kas notiek, kam ticēt, kas ir Latvijas nākotnes ceļš. Un tomēr visā šajā haosā izdevās nosargāt 1918. gada 18. novembrī dibināto Latvijas Republiku, jo šaubās un pieredzē veidojās tauta, kam bija svarīga Latvijas neatkarības un brīvības ideja, un cilvēki, kas bija gatavi tai ziedot dzīvības. Var teikt, ka Latvija izdzīvoja tādēļ, ka pirms simt gadiem mūsu šīsdienas Latvijas simtgades sauklis – “Es esmu Latvija” – gada laikā kļuva par tautas lielākās daļas ticību un pārliecību, kuru tā bija gatava aizstāvēt un iedzīvināt gan kaujas laukā, gan ārpus tā. Bet cik daudz mēs par šiem simt gadus senajiem procesiem  zinām? Cik apzināmies, kuri bija tie izšķirošie notikumi, personības, lēmumi, kas ietekmēja Latvijas Republikas dzīvotspēju tautā un pasaulē?

Jau kopš 2017. gada, kad, sākot ar Latgales kongresa notikumu izpēti un atceri soli pa solim padziļināti tiek veidots mūsdienīgs skatījums uz Latvijas valsts tapšanu, atbrīvojoties no veciem ideoloģiskiem vēstures interpretāciju uzslāņojumiem, mūsu vēsturnieki ir veikuši milzīgu izpētes darbu. Turklāt viņiem palīgā ir gājuši mākslinieki, kinematogrāfisti, muzejnieki, literāti –  kultūras darbinieki visplašākajā spektrā, kā arī novadpētnieki un skolu jaunatne. Tieši ar viņu iesaisti jaunās vēstures zināšanas iedzīvinātas dažādās emocionāli uzrunājošās norisēs (izstādēs, izrādēs, gramatās, filmās, koncertuzvedumos utt.), tā ļaujot mūsu valsts vēsturi iepazīt un spilgtos mākslas notikumos pārdzīvot plašai sabiedrībai.

2019. gadā mūs gaida vairāki šādi nozīmīgi multimediāli un daudzveidīgām norisēm bagāti notikumi, kuros atcerēsimies gan Cēsu kaujas vasaras saulgriežu laikā, gan Latvijas pagaidu valdības svinīgo atgriešanos atbrīvotajā Latvijas teritorijā no kuģa Saratov Liepājā jūnija beigās, gan novembra varonīgās cīņas ar Bermontu Rīgā un Jelgavā.

Zīmīgi, ka šajā gadā svinam jubileju un atceramies vēl vienu Latvijas valsts vēsturē būtisku notikumu – Baltijas ceļa 30. gadadienu, kurā savu varonību tauta parādīja jaunā cīņas veidā un līdzeklī – kā nevardarbīgu pretošanos, kas tagad ierakstīta ne tikai mūsu tautas, bet arī pasaules brīvības cīņu arsenālā, jo kļuvusi par UNESCO Pasaules atmiņas saraksta daļu.

Dažādās vēstures situācijās esam uzvarējuši ar dažādiem līdzekļiem. Mēdz sacīt, ka no vēstures nemācās. Man tomēr ļoti gribētos ticēt, ka Latvijas simtgades atceres programmā iegūtā izpratne ļaus plašāk, zinošāk un gudrāk paraudzīties uz šodienas procesiem Latvijā, Eiropā un globālā līmenī. Ļaus labāk apzināties arī mūsu ieroču dažādību un spēku, lai mēs zinātu un prastu turēt tos vienmēr asus un izmantot īstajā brīdī.

Vēlos īpaši akcentēt vēl kādu šī Varonības gada nozīmīgu aspektu, kas saistās tieši ar izglītību un kultūru. 2019. gadā mēs atzīmējam simtgadi arī vairākām mūsu nacionālajām izglītības un kultūras institūcijām (Latvijas Universitātei, Latvijas Mākslas akadēmijai, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Latvijas Nacionālajam arhīvam, Latvijas Nacionālajam teātrim, Latvijas Nacionālajai operai u.c.). Tas rāda un apliecina, cik lielu nozīmi jaunā Latvijas valsts piešķīra šīm garīgās dzīves jomām, tik sarežģītajos un grūtajos laikos novērtējot izglītības un kultūras lomu topošas valsts veidošanā. Man to šķiet īpaši svarīgi atcerēties allaž, kad paceļas runas par to, ka mēs kultūrai atvēlam pārāk daudz līdzekļu laikā, kad naudas pietrūkst sociālu un veselības problēmu risināšanai. Ar to es negribu nekādā gadījumā pretstatīt šīs jomas un katrai nepieciešamo atbalstu, jo mums ir jāskatās uz kultūru nevis kā uz konkurējošu, bet patiesi spēcinošu jomu, bez kuras mēs savu valsti nebūtu uzcēluši.

Un arī te ir ļoti zīmīgs, atceres vērts piemērs, kas arī saistās tieši ar 1919. gadu. Tā ir Raiņa sērdieņu poēma “Daugava”, kuru dzejnieks sarakstīja trimdā, kvēli vēlēdamies būt klāt notikumos, kuros tieša līdzdalība viņam bija liegta. Kā viņš pats raksta:

"Kad reakcija bija jau nospiedusi pie zemes Latviju un grieza viņai rīkli, es neizturēju un izkliedzu "Daugavu" pret tautas nokaušanu."

Šī dramatiskā poēma ir Raiņa ieguldījums, lai īstenotu viņa sapni un cīņas mērķi – nosargātu Latvijas valsti. Fantastiskākā bija tā atbalss un nozīmīgums, kādu Raiņa poēma ieguva Latvijas brīvības cīnītājos:

J. Raiņa "Daugavas" pirmais izdevums parādījās 1919. gada septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai, un šo izdevumu izpirka divās nedēļās. Daudziem karavīriem, gan tieši frontē, gan atpūtas brīžos tuvākā aizmugurē, varēja redzēt rokās "Daugavu". Sajūsma par šo grāmatu bijusi tik liela, ka iedvesmas spēka ziņā tā līdzinājusies vesela karavīru pulka cīņas sparam.

Zīmīgi arī tas, ka Latvijas valsts pirmajā gadadienā, 2019. gada 18. novembrī, ar tā laika izcilāko latviešu aktieru (Berta Rūmniece, Mirdza Šmithene, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Lilija Ērika, Tija Banga u. c.) līdzdalību Raiņa “Daugava”Birutas Skujenieces iestudējumā piedzīvoja arī savu pirmizrādi uz Latvijas Nacionālā teātra (tobrīd Pilsētas II teātra) skatuves, un itin drīz, novembra beigās teātrim oficiāli nodibinoties, kļuva arī par tā repretuāra daļu.

Svarīgi atcerēties, ka varonībai ir vajadzīgs garīgs spēks un augsta ideja, kuru spēj iededzināt tieši kultūra.

Arī 20. gadsimta nogalē, Latvijas neatkarības atgūšanas gaitā, Raiņa “Daugava” jau otro reizi nospēlēja savu vēsturisko lomu. Atmodas procesu iekustināšanā būtiska nozīme bija šīs poēmas iestudējumam Valmieras teātrī, un, jo īpaši, komponista Mārtiņa Brauna izrādei sacerētajai mūzikai. Man nav jums jāstāsta, ko mums visiem nozīmē “Saule, Pērkons, Daugava”, kuru jau 1989. gadā pārtvēra arī Dziesmu svētku kustība, pirmo reizi kopkorim atskaņojot Skolu jaunatnes Dziesmu svētkos un kas ir kļuvusi par vienu no mūsu stiprākajām spēka dziesmām arī  šodien.

Uzskatu par nepieciešamu pievērsties vēl kādam ar simtgades programmu saistītam aspektam, proti, tās ilgtspējai.  Šī ilgtspēja ir atkarīga arī no mūsu katra spējas un atbildības rūpēties par to, kas jau ir izdarīts Latvijas simtgades sakarā, bet prasa turpinājumu un kopšanu.

Lai, uzsākot darīt jaunus darbus, neaizmirstam apraudzīt, kā aug tā ozoliņu josta, kas visapkārt Latvijas robežai iestādīta 2017. gadā akcijā “Apskausim Latviju!” Pārlūkosim, vai pērngada sausajā vasarā tajā nav radušies kādi robi, kas prasās pēc aizpildīšanas?  

Tāpat arī sekosim līdzi, kā veicas pielocīt un arī aktīvi darbināt “Latvijas skolas somu”? Šis ir nebijuša vēriena un pavisam jauns projekts, kuru vēlamies turpināt, bet neatslābstoši arī jāskatās, kā veicas ar tā īstenošanu, kur nepieciešamas kādas korekcijas un uzlabojumi?

Kas notiek ar simtgades Dziesmu un deju svētku pērn iekustināto tautas sajūsmu? Vai mums jāļauj tai noplakt līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem, vai arī mēs varam šo līdzdalības vēlmi iekļaut Dziesmu svētku starpsvētku procesā, kas nebūt nav pozitīvām emocijām nabagāks visiem tiem, kas tajā iesaistās nepārtraukti.

Nostiprināmas ir arī jaunās Latvijas simtgades iesāktās un atjaunotās tradīcijas. Te es domāju gan Baltā galdauta svētkus, kurus atkal svinēsim 4. maijā, gan arī zaļumballes vasarā un citas labas iniciatīvas, kas guvušas atsaucību un raisījušas prieku cilvēkos visā Latvijā. Daudz ko no tā, kas mums ir radījis svētku sajūtu, mēs varam turpināt. Viss ir mūsu pašu rokās.

Manis pieminētajiem – gan lielāka, gan arī mazāka mēroga pasākumiem, kas veltīti nozīmīgiem simt un trīsdesmit gadus seniem notikumiem mūsu valstī, mēs šogad pievērsīsimies visa gada garumā, un šīsdienas semināra uzdevums ir dot detalizētāku ieskatu gada aprisēs. Ceru, ka seminārs ļaus katram ieraudzīt arī savu plānoto norišu vietu un kontekstu kopējā Latvijas simtgades programmas notikumu kartē, jo būtiski joprojām ir ne tikai valstiskā mērogā organizētie, bet tieši pašorganizētie procesi, kuri ar savu daudzveidību un degsmi mūs ir priecējuši aizvadītajos programmas īstenošanas gados.

Esmu pārliecināta, ka mums vēl ir daudz neapzinātu, no pagājības neizceltu varonības epizožu, kuru atklāšanu var piedzīvot katrs, kas gatavs ieinteresēti pētīt savas dzimtās vietās un savas dzimtas vēsturi. Uz to mums vajadzētu šogad mudināt sabiedrību, jo sevišķi jauno paaudzi, tostarp sniedzot šādām iniciatīvām arī vietējo un sabiedrisko mediju atbalstu.

Latvijas simtgades 2019. gada programma dod mums iespēju kopā radīt un piedzīvot vēl vienu neaizmirstamu Latvijas simtgades  gadu – Varonības gadu.

Lai tas mūs dara redzīgākus, stiprākus vienotākus un vēl labākus cīnītājus par mūžīgo Latviju!