Šonedēļ plenārsēdi Strasbūrā uzsākām ar debatēm par Padomju Savienības sabrukuma 30. gadadienu un tā ietekmi uz Eiropas nākotni.
Pagājušajā desmitgadē ir sperti vairāki svarīgi soļi, lai iedzīvinātu un nostiprinātu komunisma represijas upuru piemiņu. Tie ir izpaudušies gan kā konkrēti Eiropas Parlamenta lēmumi, gan kā konkrēti Eiropas Savienības atbalstīti projekti. Tomēr, neskatoties uz šiem tiešām būtiskajiem centieniem iemūžināt komunisma upuru piemiņu, mēs vēl aizvien Eiropas Savienībā un Eiropas Parlamentā atduramies pret zināšanu un dziļākas izpratnes trūkumu, novērtējot nacistiskā un komunistiskā režīma noziegumus.
Šī asimetrija savā ziņā ir vērojama arī attiecībā uz Eiropas Parlamenta Vēstures atceres grupas izstrādāto rezolūcijas projektu “Par 1941.gada Padomju masu deportāciju 80.gadadienu un nepieciešamību izvērtēt Gulaga nometnes un komunistiskā režīma noziegumus Eiropā”. Rezolūciju kopā ar kolēģiem vēlējāmies iekļaut šīs nedēļas plenārsēdē, atzīmējot Padomju Savienības sabrukuma 30.gadadienu, tomēr tās iekļaušanu plenārsēdē neatbalstīja kreisi noskaņotie Eiroparlamentārieši. Vienlaicīgi redzam, ka šīs rezolūcijas atbalstītāju vidū dominē Centrāleiropas un Baltijas valstu deputāti.
Šī asimetrija savā ziņā ir vērojama arī attiecībā uz Eiropas Parlamenta Vēstures atceres grupas izstrādāto rezolūcijas projektu “Par 1941.gada Padomju masu deportāciju 80.gadadienu un nepieciešamību izvērtēt Gulaga nometnes un komunistiskā režīma noziegumus Eiropā”. Rezolūciju kopā ar kolēģiem vēlējāmies iekļaut šīs nedēļas plenārsēdē, atzīmējot Padomju Savienības sabrukuma 30.gadadienu, tomēr tās iekļaušanu plenārsēdē neatbalstīja kreisi noskaņotie Eiroparlamentārieši. Vienlaicīgi redzam, ka šīs rezolūcijas atbalstītāju vidū dominē Centrāleiropas un Baltijas valstu deputāti.
Lai to mainītu un nostiprinātu komunisma upuru piemiņu kā neatņemamu daļu no ES morālā kodola, mums ir jāveido pēc iespējas plašāka vēsturiskās atceres koalīcija, kurā būtu iesaistītas vairākums dalībvalstu, nevis tikai dalībvalstis no viena reģiona.
Vēl viena no manām prioritātēm ir veicināt Eiropas jaunās paaudzes vēsturnieku ciešāku sadarbību, lai nodrošinātu kopīgu vēstures pētniecību un kopīgus publiskās vēstures projektus, tādējādi palīdzot labāk izprast mūsu vēsturi un tās sāpīgākās lapaspuses arī plašākai Eiropas sabiedrībai.
Komunistiskā režīma noziegumu pilnvērtīga apzināšanās ir mūsu reģiona drošības garants. Kremlim vēsture ir gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas instruments – ko tas izmanto Krievijas sabiedrības konsolidācijai un savas agresīvās ārpolitikas attaisnošanai, faktiski Krievijas imperiālistisko ambīciju attaisnošanai un paplašināšanai.
Ar to ir saistīti gan Baltkrievijas, gan Krievijas kopīgi orķestrētais hibrīduzbrukums Eiropas Savienības ārējai robežai, gan Krievijas masīvā militāro spēku koncentrēšana pie Ukrainas robežas un uzstādītās prasības NATO neuzņemt Ukrainu un Gruziju.
Tāpat piemēru netrūkst arī iekšpolitikā - Krievija tieši patlaban cenšas aizliegt cilvēktiesību aizsardzības centru “Memoriāls”, kas, cita starpā, cenšas reabilitēt Padomju Savienības politisko represiju upurus, un izgaismot režīma īstenotās zvērības, tostarp, atklājot šo zvērību īstenotājus. Tāpēc Eiropas Parlamenta plenārsēdes noslēgumā, ceturtdien, balsosim par rezolūciju, kas vēršas pret Krievijas īstenoto pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvju nemitīgo apsiešanu, īpaši uzsverot cilvēktiesību organizācijas “Memorial” lietu, aicinot izbeigt safabricētās tiesvedības un organizācijas pārstāvju vajāšanu.
Šie uzbrukumi Memoriālam parāda Kremļa vēlmi sasaistīt mūsdienu Krievijas identitāti ar Padomju Savienību, un būvēt mūsdienu Krieviju uz PSRS mītiem. Un tas ir nožēlojami, ka Kremlis cenšas izmantot Staļinu kā vienojošu, attēlojot viņu kā varoni. Lai tas būtu iespējams, Kremlim ir ar varu jāapklusina neatkarīgos vēsturniekus, kas izgaismo Staļina noziegumus. Tāpat Putinu un tam tuvu stāvošās amatpersonas pavisam tieši skar Memoriāla veidotā datubāze ar vairāk nekā 40 000 tūkstošiem Padomju Savienības drošībniekiem un to pastrādātajiem noziegumiem, kas izveidota, par spīti tam, ka Krievija turpina ierobežot piekļuvi saviem vēsturiskajiem arhīviem.
Kamēr Kremlis liedz piekļuvi arhīviem, kas būtiski palīdzētu izgaismot un pierādīt komunistiskā režīma noziegumus, mums jāturpina visiem līdzekļiem atbalstīt Krievijas neatkarīgie vēstures pētnieki, kas saskaras ar mūsdienu Kremļa represijām. Tāpat ir jāiegulda daudz vairāk pūļu savas vēstures pētīšanā un izgaismošanā.