Foto: Jānis Škapars/TVNET
Pēc mēnešiem ilgām diskusijām, strīdiem un cīniņiem ir gaisma tuneļa galā attiecībā uz konferenci par Eiropas nākotni. Trīs Eiropas Savienības (ES) iestāžu, tai skaitā Eiropas Parlamenta, apstiprinātajā deklarācijā, kuru 10. martā iesaistītās puses parakstīja Parlamenta plenārsēdē, ir sākums krietni aizkavētajai iniciatīvai, kuras mērķis ir noskaidrot ES nākotnes virzību.
Pirmo reizi konferenci par Eiropas nākotni 2019. gadā piesauca Urzula fon der Leiena savās politikas pamatnostādnēs esošajai Eiropas Komisijai, tolaik vēl kā attiecīgās iestādes priekšsēdētājas kandidāte. Tikmēr skeptiskāk noskaņotie atgādinās, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons jau pirms 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām iezīmēja savu redzējumu ES nākotnei, tai skaitā “konferenci par Eiropu”, kuras ietvaros jāparedz visas iespējamās izmaiņas, pat ES līgumu pārskatīšana.
Nenoliedzami diskusija par ES turpmāko virzienu ir aktuāla, ņemot vērā iekšējos un ārējos izaicinājumus. Klimata pārmaiņas un nepieciešamība tās steidzami risināt, novecojošas sabiedrības, konkurētspējas trūkums daudzās jomās un ar vienotās valūtas projektu saistītie nepabeigtie darbi ir tikai dažas no tēmām, kuras nepieciešams debatēt. Tikmēr Covid-19 un saistītie ekonomiskie, sociālie un pat politiskie aspekti vēl vairāk raisa jautājumus par to, kāda ES izskatīsies un kādai tai vajadzētu izskatīties gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā.
Cīņa par ietekmi un amatiem svarīgāka par saturu
Lai arī sākotnēji Konferenci bija plānots sākt jau pagājušajā Eiropas dienā — 9. maijā —, pandēmijas uzliesmojums apvienojumā ar institucionālajām nesaskaņām ir rezultējies krietnā aizkavē. Pirmais strupceļš radās jau 2020. gada sākumā, kad Eiropas Parlaments nozīmēja liberāli Giju Verhovstatu kā savu izvēli Konferences prezidentam. Cita starpā pret to — ne bez pamata, ņemot vērā kunga federālistisko redzējumu par Eiropu — iebilda virkne dalībvalstu. Lai samierinātu dažādās puses, panāktais kompromiss paredz ne tikai Parlamenta, bet arī Komisijas un Padomes priekšsēdētāju trio Konferences vadītāju krēslos. Tomēr papildus tam būs arī izpildvalde, kas savukārt sastāvēs no trim pārstāvjiem un četriem novērotājiem no katras iepriekš piesauktās ES institūcijas.
Diemžēl amatu un ietekmes dalīšana līdz šim ir bijusi svarīgāka par Konferences formātu un saturu. Pat ES jomas lietpratējiem vajag laiku, lai izprastu Konferences dažādos pārvaldības elementus. Tas, ka trīs ES institūcijas būs labi pārstāvētas Konferences ietvarā, var izklausīties labi, atrodoties Briseles “burbulī”. Tikmēr, skatoties no malas, šāda struktūra tikai vēl vairāk pastiprina stereotipu, ka ES ir pārāk birokratizēta un ļaudīm nepieejama. Ņemot vērā sarežģīto Konferences uzbūvi, ir samērā ironiski, ka viens no Konferences uzstādījumiem ir panākt pretējo — piešķirt iedzīvotājiem lielāku lomu ES politikas un ieceru veidošanā.
Konferences uzbūve kā šķērslis patiesi jēgpilnam iznākumam
Pašlaik plānots, ka Konferenci sāks šā gada 9. maijā jeb ar gada novēlošanos. Tajā pašā laikā Konferences beigu datums joprojām ieplānots 2022. gada pavasarī (uz Francijas prezidenta vēlēšanu laiku). Tādējādi viss process ilgs labākajā gadījumā nepilnu gadu. Tas neskatoties uz faktu, ka sanitārie un distancēšanās ierobežojumi dalībvalstīs liedz organizēt sākotnēji paredzētās tikšanās ar iedzīvotājiem pilsētās un novados, lai apspriestu aktuālās tēmas.
Skatoties nedaudz plašāk, iedzīvotāju iespēja ietekmēt Konferences gaitu būs ierobežota. Piemēram Konferences “plenārsēdi” papildus valstu parlamentu, iedzīvotāju un citu ieinteresēto personu pārstāvjiem joprojām veidos arī iepriekš piesaukto trīs ES institūciju pārstāvji. Arī diskusiju temati jau lielā mērā ir iezīmēti, lai arī “iedzīvotāji var brīvi izvirzīt papildu jautājumus”. Savukārt piesauktā konferences plenārsēde plānota “vismaz reizi sešos mēnešos”, kas būtībā var nozīmēt arī tikai vienu šādu sēdi. Tāpat cita starpā nav arī skaidrības par to, cik lielā mērā tiks nodrošināts ģeogrāfiskais balanss starp dalībvalstīm, lai nenonāktu situācijā, ka tiek sadzirdēts tikai atsevišķu “ieinteresēto personu pārstāvju” viedoklis.
Debates par ES nākotni bez ES nākotnes
Konferences struktūra un īsais īstenošanas laiks arī nepieļauj, piemēram, zinātnieku un pētnieku efektīvu iesaisti. Tikmēr domnīcu veidošana konferences paspārnē, nesaistīti ar ES institūcijām, varētu būt viens no rīkiem ES nākotnes analizēšanā.
Viens no vissāpīgākajiem faktiem attiecībā uz Konferenci ir jauniešu neiesaistīšana. Protams, tiktāl, cik tas attiecas uz preses paziņojumiem, “jaunajiem eiropiešiem ir centrālā loma” ES projekta veidošanā. Tajā pašā laikā nekāds konkrēts mehānisms jauniešu lielai iesaistei Konferencē nav izstrādāts. Tādējādi ne tikai jaunieši nav centrālā plānā, bet pa īstam plānā nav vispār; kopīgajā deklarācijā par Konferenci jaunatne pieminēta garāmejot.
Pretēji viņu vecāku un vecvecāku paaudžu pārstāvjiem, daudziem no kuriem šajā brīdī varbūt ir steidzamākas problēmas, ko risināt, jaunieši ir entuziasma un ideālisma pilni. Kā arī spriežu pēc personīgās pieredzes, rīkojot seminārus un citus pasākumus jauniešiem un ar jauniešu iesaisti, spožu ideju un redzējumu viņiem netrūkst. Ir lieki atgādināt, ka jaunās paaudzes burtiskā nozīmē ir mūsu nākotne. Papildus lielajām valstu parādsaistībām, ko turpmākās paaudzes netieši uzņemas uz sevi, ES šaurā iekšienē tiek lemts arī par to, kādā Eiropā tās dzīvos.
Scenārijs gatavs?
Tā konference par Eiropas nākotni lielā mērā izskatās pēc iestudējuma, kur scenārijs jau ir gatavs, galvenie aktieri atlasīti un notiek cīniņš par to, kurš būs režisors un producents. Dažas epizodes var pamainīt un otrā plāna aktierus iesaistīt, bet lielā bilde skaidra.
Būs skumji, ja Konference tik tiešām izrādīsies nekas vairāk kā pašreklāmas veids atsevišķām ES institūcijām un to personāžiem, kā arī veiksmīgs rīks dažu dalībvalstu līderu politiskās nākotnes nodrošināšanai. Tie, kuriem svarīgi pierādīt savu pasaules uzskatu, ka vienīgais virziens ES attīstībai ir federalizācija, to var izdarīt arī bez dažādu procesu imitēšanas.
Konference vienmēr tiek piesaukta kā augšupējas pieejas iniciatīva, lai gan panāktais kompromiss starp ES institūcijām vairāk liecina par pretējo. Nemitīgie saucieni par ES vērtību ievērošanu dažbrīd jāatgādina arī pašiem saucējiem. Savukārt iedzīvotāju virspusēja iesaiste var atspēlēties pat bīstamos veidos, tostarp dodot populistiem iespēju mobilizēt savu elektorātu, norādot uz to, ka ES nerūp “vienkāršo” cilvēku problēmas.
Taču ne viss ir zaudēts. Lai arī pašlaik politiskā griba no dalībvalstu puses ir maza, nekas neliedz konferenci par Eiropas nākotni paildzināt un paplašināt, reizē piešķirot lielāku lomu tiem, par kuru nākotni ir runa. Ir pamats piesardzīgai cerībai, ka valstu sabiedrības un ekonomikas spēs šo pandēmiju ilgtspējīgi pārvarēt un būs laiks un enerģija attālākas nākotnes plānošanai.