Ar šī gada novembri domnīca Creative Museum ir uzņēmusies darba grupas Museums and Creative Industries (Muzeji un radošās industrijas) koordinēšanu Eiropas Muzeju organizāciju tīkla (NEMO) ietvaros. Līdz šim jau divus gadus esam monitorējuši un kartējuši muzeju un radošo industriju veiksmīgākos sadarbības piemērus šeit pat Latvijā, un šobrīd sākam darbu pie metodoloģijas izstrādes muzeju un radošo industriju sinerģiju pievienotās vērtības fiksēšanai lokālā un starptautiskā mērogā.
Zinot, ka Dacei Melbārdei radošo industriju tēma ir bijusi tuva vēl laikā pirms kļūšanas par kultūras ministri, turpinot iesākto darbu, domnīcai likās svarīgi uzzināt ministres viedokli par muzeju un radošo industriju sadarbību potenciālu, iespējām un lielākajiem izaicinājumiem.
Sarunu ar Kultūras ministri bijām plānojuši jau ilgāku laiku un vienojoties par tikšanos šodien, burtiski dažas nedēļas līdz jaunajam gadam, likās svarīgi pavaicāt arī ministres domas par muzeju sniegumu Eiropas Kultūras galvaspilsētas gadā, kā arī reaģējot uz aktualitātēm un to, ka jau sākušās aktīvas diskusijas par valsts simtgades pasākumiem, pavaicāt arī par muzeju lomu valsts simtgades pasākumu ietvarā.
Šī gada martā intervijā uz jautājumu, kā ministre vērtē Latvijas muzeju menedžmentu, Dace Melbārde teica, ka, viņasprāt, viss esot kārtībā, tāpēc reaģējot uz jorpojām karstajām atsevišķu Kultūras ministrijas pakļautībā esošu muzeju menedžmenta un vadības problēmām, atkārtoti vērsāmies pie ministres ar jautājumu vai ministrijai joprojām liekas, ka ar muzeju pārvaldības modeli un esošo menedžmentu viss ir kārtībā un vai zināmie precedenti tomēr vēl uzskatāmāk nenorāda uz uzraugošās un starpnieka funkcijas (pilvaroto padomju) nepieciešamību moderna muzeja menedžmentā. Par to visu šajā intervijā.
Ineta Zelča Sīmansone: Kāds ir Jūsu kā ministres redzējums par muzeju un radošo industriju sadarbībām un to lomu Radošās Eiropas un Radošās Latvijas kontekstā?
Dace Melbārde: Es sākšu ar to, ka, manuprāt, viss, kas saistās ar radošajām industrijām ir grūti definējams dēļ paša radošo industriju termina definējuma, kurš ļoti mainās. Tas laikam ir viens no vismainīgākajiem kultūrpolitikas un šajā gadījumā ekonomikas politikas terminiem. Tas ir viens no iemesliem arī, kāpēc tas nekur nav nofiksēts. Jautājums, kas ir radošās industrijas un kas nav radošās industrijas, katrā valstī ir skatāmas pilnīgi atsevišķi. Arī jautājums, kā muzeji iekļaujas radošo industriju kontekstā. Latvijā muzeji pilnīgi noteikti ir radošo industriju un radošās ekonomikas kopīgās vides veidotāji. Ir muzeji, kas paši ir radoša industrija, kas klasiski spēj sevi atpelnīt, piemēram, Rundāles pils muzejs vai Turaidas muzejrezervāts, kas nopelna vairāk nekā viņiem piešķirtās valsts dotācijas apjomu. Viņi to atpelna un vēl piepelna klāt. Ir arī viena daļa privāto muzeju, kuri strādā pēc radošās uzņēmējdarbības pamatprincipiem. Citi veiksmīgāk, citi mazāk veiksmīgi. Arī pie uzņēmumiem veidojas kas līdzīgs muzejiem, kas tiek izmantots kā mārketinga instrumenti. Robežas starp muzejiem un radošajām industrijām ir nosacītas. Tomēr lielākā daļa muzeju Latvijā pilda to, ko sauc par radošo industriju resursa funkciju. Resursa funkcija var izpausties visdažādākajos veidos, pirmkārt, klasiskais veids kā uz muzeju tēmu un kolekciju stāstījuma bāzes rodas produkti un pakalpojumi. Un jāsaka, ka šajā ziņā muzeji strādā diezgan veiksmīgi un šeit lielākā vērtība, kas veidojas šim produktam vai pakalpojumam, ir saistīta tieši ar šo nemateriālo stāstu. Protams, ir jautājums, kā katrs muzejs ap savām kolekcijām, savu specifisko nišu māk virpināt stāstu, jo stāsts ir tas, par ko cilvēks šajā gadījumā maksā. Krūzīte ar vienkārši sievietes attēlu maksā vienu cenu, savukārt krūzīte ar Monu Lizu maksā pavisam citu cenu. Tas ir par to, kā mēs protam šīs nemateriālās vērtības un simbolus pārvērst radošajos produktos, kuriem ir šīs divas vērtības – ekonomiskā vērtība un simbolu vērtība jeb nemateriālā stāsta vērtība. Līdz ar to ļoti jādomā tai brīdī, kad produktu kolekcija top, kādā veidā tai līdzi nāk arī stāstījums. Manuprāt, pēdējos gados ļoti veiksmīgi strādā uzņēmums NicePlace, sadarbojoties ar dažādiem muzejiem un piedāvājumi veidojas ļoti gaumīgi. Bet kopumā tas, ko mēs varam redzēt, ka ir divu veidu virzieni – masu produkcija, kuru var nopirkt jebkurš un īpaši skolēns var nopirkt, kad viņš ir muzejā, un otra līnija, par kuru jādomā, ir izsmalcināta, vēlams ar Latvijas dizainu saistīta līnija, kas iedvesmojas no muzeju krājumiem. Tas, kas mums Latvijā ir novērojams, ir šo produktu pirktspēja, bet arī gaumes jautājums, arī jautājums par dizaina produktu iegādes tradīcijām. Tā ir tā lieta, pie kā ir ļoti nopietni jāstrādā.
IZS: Bet tajā pašā laikā, piemēram, izstāžu ražošana arī ir sava veida sadarbību produkts ar pievienoto vērtību.
DM: Jā, tas ir vēl viens virziens un tā ir nākamā lieta, ko es gribētu pieminēt, kur lieliski izpaužas sadarbība starp muzejiem un radošo industriju spēlētājiem – tie ir arhitekti, dizaineri vai scenogrāfi vai mūzikas speciālisti utml. Ir labi, ka mēs arvien vairāk redzam 21.gadsimta muzejus, kur plaši tiek izmantots digitālais formāts un orientēts uz dažādām mērķauditorijām. Protams, lai šādu saturu veidotu, ir vajadzīgi partneri, kas ir advancēti un pieredzējuši šajā ziņā. Kā pozitīvu piemēru gribētu minētDdstudio, jo fantastiski, ka viņi ir pieprasīti starptautiski un mēs redzam partnerību, ka viņi strādā gan ar muzejiem (Latvijā – IZS), gan starptautiskā līmenī. Jāmin viņu daudzie veiksmīgie Azerbaidžānas projekti, kur viņi strādājuši Pasaules mantojuma UNESCO vietās, piemēram, Jaunavas tornis, kur viņi radīja koncepciju un digitālos risinājumus. Man liekas, ka tas ir labs piemērs tam, kāds ir mūsu vietējais potenciāls un kā mēs paši, iedvesmojoties no šiem piemēriem, varam arvien vairāk veidot šos 21. gadsimta muzejus. Jo pilnīgi skaidrs, ka partnerībā mēs iegūstam 21.gadsimta muzeja risinājumus, līdz ar to potenciāli var piesaistīt plašākas auditorijas un lielāku muzeja apmeklējuma skaitu, kā arī vienlaikus panākt, ka muzeja vēstījums efektīvāk sasniedz muzeja auditoriju. Labi, ka ar interaktīvajām programmām rtvien vairāk var iesaistīt bērnus un muzejs viņiem veidojas kā radoša pasaule, kur viņi spēlējas, nevis baidās tajā klusumā staigāt.
IZS: Kartējot sadarbības, mēs saskārāmies ar to, ka muzeji Latvijā pašlaik vāji apzinās savu pienesumu vai iespējas sadarbībās ar radošajām industrijām, īsti arī neizprotot, kas tad ir radošās industrijas un to sasaisti ar kultūras mantojumu. Kā šīs sadarbības tomēr, Jūsuprāt, būtu veicināmas?
DM: Tas lielā mērā ir izglītības un apmācību jautājums, kā arī muzeju iekšējās tīklošanas jautājums. Tas ir pirmkārt augstskolu jautājums – mums ir muzeoloģijas programma Kultūras akadēmijā, kurai vajadzētu būt orientētai arī uz praktiskiem piemēriem. Arī Kultūras ministrijas Muzeju nodaļai būtu jāveic metodiskā darba un muzeju pieredzes apmaiņas funkcija.
IZS: Droši vien sadarbībā ar Radošo industriju nodaļu?
DM: Jā, tas ir tas, uz ko mums pakāpeniski ir jāvirzās. Šo jautājumu mēs starp citu aktualizējām arī mūsu prezidentūrā kā vienu no tēmām. Viena no trīs prioritārajām tēmām ir Creative and cultural cross-overs, kur mēs tieši runājam par kultūras un radošā sektora spēju sadarboties ar citiem sektoriem un panākt mijiedarbi, kuras rezultātā rodas jaunas vērtības, inovācijas, novitātes, kas atkal piesaista plašākas auditorijas. Tā, ka tā ir arī prezidentūras prioritāte – vēl viens veids, kā aktualizēt pārsektorialitāti un tās ieguvumus. Es arī domāju, ka tas ir viens no veidiem, kā akcentēt kultūras spēku un kā panākt to, ka tas radošais cilvēks tiek uztverts nevis kā patērētājs, bet kā partneris, ar kura palīdzību tiek radītas jaunas vērtības. Jo galu galā visa Eiropas ekonomika virzās uz tā saucamo gudro izaugsmi, kura pamatā balstās uz inovāciju, jaunradi un ka šie galvenie inovāciju un jaunrades avoti ir šie radošie cilvēki, kuriem labā smadzeņu puslode spēj piedāvāt citus risinājumus, kas labāk uzrunā auditoriju. Tāpēc ne velti viens no virzieniem, kas šobrīd attīstās Eiropā, ir pakalpojumu dizains un ir iespējams domāt, kā mēs nākotnē pašu apmeklējumu un būšanu muzejā padaram interesantāku, atraktīvāku. Šāda sadarbība, protams, arī maksā kaut kādas finanses, bet katrā gadījumā mums jāapzinās, ka šāds scenārijs ir iespējams un jāmēģina to īstenot. Un parasti šādām inovācijām un inovatīviem risinājumiem finansējumu ir iespējams atrast arī dažādos starptautiskos fondos.
IZS: Jā, mēs arī sākām ar Latvijas muzeju un radošo industriju sadarbību kartēšanu, prezentējām to iespējamajiem Eiropas sadarbības partneriem un domnīca Creative Museum tika uzaicināta vadīt darba grupu Muzeji un radošās industrijas Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīkla ietvaros.
DM: Jums jāiesaistās mūsu konferencē ar savu piemēru, kas mums paredzēta pavasarī.
IZS: Ļoti labprāt.
Noslēdzot tēmu par muzejiem un radošajām industrijām gribēju vaicāt, kā Jūs vērtējat muzeju veikumu šogad Eiropas Kultūras galvaspilsētas kontekstā?
DM: Muzejiem tas bija lielu iespēju gads. Vairāki muzeji lieliski sevi parādīja, piemēram, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, neskatoties uz to, ka muzeja galvenā ēka šogad ir slēgta uz rekonstrukciju. LNMM bija daudzas lieliskas izstādes – Vija Celmiņš, Tutanhamona dzintars u.c. Jāpiemin arī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – viņi nav savās pastāvīgajās telpās, bet tomēr atrada veidu kā iesaistīties ar savu programmu. Katrs muzejs atrada savu ceļu gan Dzintara līnijā (kur bija daudzas lieliskas izstādes Latvijas Dabas muzejā, P.Stradiņa Medicīnas muzejā u.c.), gan arī personību līnijā – Gustavs Klucis, Vija Celmiņš. Man liekas, ka mēs caur muzeju darbību gan izcēlām savas spožās personības, gan arī parādījām Latvijas, Rīgas eiropeiskās saknes, kā arī vēsturiskās un mūsdienīgās saiknes ar citām Eiropas valstīm. Organizējot izstādes, notika sadarbība citām valstīm, piemēram, izstāde 1914 Arsenālā, kur bija izdevies iesaistīt daudzas valstis kopīgas izstādes veidošanā, parādot modernisma aizsākumu visā Eiropā. Arī Gustavs Klucis bija projekts, kas lika citādāk paskatīties uz lietām. Muzejiem šis gads bija labs iespēju laiks.
IZS: Un savukārt domājot par 2018.gadu (vakar Latvijas Muzeju direktoru sanāksmē LNVM direktors Arnis Radiņš prezentēja Latvijas muzeju kopizstādes ideju), kā jūs definētu muzeju pienesumu Latvijas simtgades kontekstā? Un varbūt nedaudz pie reizes Jūs varat komentēt faktu, ka tikko izveidotajā simtgades darba grupā nav neviens muzeju nozares pārstāvis.
DM: Jūs noteikti domājat simtgades radošo padomi. Mēs to mēģinājām dizainēt ļoti pāri stāvošu. Ir jāsaprot, ka simtgades radošā padome neapkalpo tikai kultūru. Tomēr kultūras nozares pārstāvji vienalga tur ir dominējošā skaitā un darbs notiek arī nozaru padomēs. Un pirms tam tieši nozaru padomēs, arī muzeju nozares padomē, mums ir bijušas tikšanās un muzeji bija viena no pirmajām padomēm, kas nāca klajā ar ļoti labu priekšlikumu un reizē muzeji ar šo arī rāda to ceļu, kā ir jādomā. Jo, domājot par valsts simtgadi, ir pilnīgi skaidrs, ka katram būs kāds savs mazs projekts vai vairāki, bet ir jābūt arī sadarbības projektiem, kas ir nozares lielais notikums. Un šajā ziņā iepriecina muzeju piedāvājums par Latvijas muzeju kopizstādi, kur visi muzeji kopā strādā, lai no saviem unikālajiem materiāliem katrs atnāktu ar savu pienesumu, lai izveidotu šo vienu lielo izstādi, kas ir veltīta valsts simtgadei. Mēs, protams, paralēli mudināsim muzejus domāt par savu veltījumu simtgades programmai, bet centrālais notikums būs šī muzeju kopizstāde ar kopkatalogu. Domāju, ka tas ir pareizais ceļš, kurā iet.
IZS: Ņemot vērā, ka viena no galvenajām simtgades mērķauditorijām būs jaunieši, kā Jūs paredzat, vai muzeju piedāvājums būt pietiekami atraktīvs, radošs un inovatīvs, lai spētu šo mērķauditoriju sasniegt un uzrunāt?
DM: Ceru, ka būs. Šī gada izstādēs, piemērām, Dzintara izstāde Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā vai arī Latvijas dabas muzejā, bija digitālie risinājumi un tur bija domāts par bērnu auditoriju. Man šķiet, ka muzeji pašlaik šajās kategorijās daudz domā. Nešaubīgi, ka tas būs izaicinājums idejas attīstīt, jo tas būs viens no kritērijiem projektu atbalstam – visiem lielajiem pasākumiem jābūt orientētiem uz bērnu un jauniešu auditoriju.
IZS: Noslēdzot sarunu, mans pēdējais jautājums ir par muzeju menedžmentu. Kad mēs ar Jums tikāmies šī gada martā, uz manu jautājumu par to, kā jūs vērtējat Latvijas muzeju menedžmentu, Jūs atbildējāt, ka viss ir kārtībā un Jūs neredzat problēmas. Vai dažu pēdējo mēnešu notikumu sakarā Jūs jorpojām uzskatāt, ka ar menedžmentu un pārvaldību muzejos viss ir kārtībā? Varbūt der atgriezties pie idejas par muzeju pilnvaroto padomēm?
DM: Es joprojām uzskatu, ka Latvijā ir muzeji, kuros ir ļoti labs menedžments. Tas, ka var visu laiku domāt, kā to pilnveidot, tas ir tiesa. Jo, ja man pašai būtu jābūt kāda muzeja vadītājai, es noteikti domātu par sabiedrisko padomi un lielā mērā tādēļ, lai man būtu kāds draugs, kas man visu laiku dod atgriezenisko saiti un pārstāvētu dažādas mērķauditorijas. Nešaubīgi, Latvijā ir divi lielie nacionālie muzeji (nacionālas nozīmes muzeji, ne nacionālie pēc nosaukuma – IZS), kuros iekšējais klimats nav veselīgs. Vienā muzejā esmu devusi laiku vadībai darīt visu, lai šis klimats tiktu uzlabots. Ja tur nekas nemainīsies, ministrijai kā darba devējam būs jādomā, kā mēs uz to reaģējam. Nacionālie muzeji nav privātie kantori vai bodītes, kur sanāk cilvēki un visu laiku kašķējas. Tās ir valsts iestādes, kuru darbība un arī iekšējais klimats atstāj iespaidu uz kopējo, pirmkārt, jau muzeja nozares tēlu un arī Latvijas kultūras tēlu kopumā. Konfliktsituācijas traucē muzejam efektīvi strādāt, tas neveido uzticību attiecībās starp ministriju kā darba devēju un muzeju kā iestādi, kas strādā kopējā sistēmā un kopumā tas ir slikts precedents, kas var radīt priekšstatu, ka labs menedžments mums nav vērtība. Šeit noteikti jārunā par profesionālo ētiku, par cilvēka spēju saprast kādu atbildību uzliek amats, kuru viņš ieņem. Mums jāmācās kultūras nozarei konfliktsituācijas risināt iekšienē, jo katram tomēr ir jābūt arī savas iestādes patriotam.