Vienā tumšā vakarā
Sarkanbalta debess mirdz, -
Sarkanbaltās debesīs
Atviz trijas zelta zvaigznes.
Viena zvaigzne Kurzemīte,
Otra zvaigzne Vidzemīte,
Trešā zvaigzne zvaigznājā,
Tā bij mīļā Latgalīte.
(Rainis. Daugava)
Šīs ir rindas no Raiņa poēmas “Daugava”, ko pats autors dēvēja par darbu ar vēsturisku uzdevumu. Un tam ir grūti nepiekrist. Poēma “ Daugava” ir sacerēta trimdā Kastaņolā. Lielākā teksta daļa tapusi 1915.un 1916.gadā. Tāpēc Raiņa “Daugavu” mēdz dēvēt par pravietojumu tautai, kas izšķirošos notikumus tās liktenī - Latvijas republikas proklamēšanu un neatkarības cīņas pie Daugavas, paredzēja dažus gadus pirms pašiem notikumiem.
No mūsdienu Latvijas un Eiropas skatu punkta raugoties, mēs redzam, ka Latvijas valsts dzimšana uz 1.pasaules kara drupām bija vēsturiska likumsakarība. Latviešu nācija savā attīstībā bija sasniegusi tādu briedumu un nacionālo apziņu, ka bija gatava apvienoties un kopīgi veidot savu valsti. Un kā to parādīja Neatkarības kara izšķirošie notikumi, tauta bija gatava Latvijas brīvības un neatkarības ideju aizstāvēt un izcīnīt ar savām asinīm.
Uz jaunlatviešu garīgā mantojuma pamata Latvijā bija izveidojusies pietiekoši spēcīga intelektuālā un politiskā elite, kas spēja gan administratīvi, gan tiesiski pamatoti noorganizēt neatkarīgas valsts pasludināšanu, un, kas ne mazāk svarīgi - panākt tās de facto un vēlāk - de jure starptautisko atzīšanu.
Nenoliedzami savu būtisko lomu spēlēja 1.pasaules kara rezultāts. Sabrūkot lielajām impērijām, vēsturiskais ‘logs’ dibināt savu valsti pavērās daudzām Eiropas nācijām. Tāpēc Latvijas valsts dzimšana mums ir jāuzlūko arī kā nozīmīga Eiropas kopējās vēstures daļa. Šis bija laiks, kas iezīmēja modernās Eiropas nākotnes aprises.
Vienlaikus, manuprāt Latvijas valsts dzimšanas sāga ir daudzu dažādu cilvēku dzīvesstāstu kopums.
Tas ir stāsts gan par pirmās Latvijas pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani, gan par Jāni Čaksti, kuram, pat valsts proklamēšanā klāt neesot, uzticēja pirmā Latvijas valsts prezidenta pienākumus. Bet vienlaikus - tas ir arī stāsts par latgalieti Franci Trasunu, kura vadībā 1917.gada pavasarī Latgales kongress pieņēma vēsturisko lēmumu par Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem.
Tas ir arī stāsts par juristu, politiķi un diplomātu Miķeli Valteru, kuram jau 1903.gadā bija drosme un pārliecība publiski nākt klajā ar ideju veidot suverēnu Latvijas valsti. Savukārt kādam šajā kopumā interesants šķistu stāsts par Klāru Kalniņu, vienīgo sievieti starp 39 Latvijas valsts dibinātājiem, kas vēlākos gados kā aktīva sociāldemokrātijas ideju paudēja guva arī starptautisku atpazīstamību.
Nevar nepieminēt arī vācbaltieti Paulu Šīmani, kas pretstatā daudziem saviem tautiešiem atbalstīja Latvijas republikas ideju kopš valsts proklamēšanas pirmsākumiem. Turpmākajos gados viņš kā vācbaltiešu partijas vadītājs piedalījās Satversmes sapulces un Saeimas darbā, asi kritizēja jebkura veida totalitārisma ideoloģiju. Un 2.pasaules kara laikā savās mājās deva patvērumu vairākiem ebrejiem.
Latvijas valsts tapšanas varoņstāsts nav iedomājams bez latviešu karavīriem, kas savu tēvzemes mīlestību apliecināja jau latviešu strēlnieku rindās Ziemassvētku kaujās, Nāves salā un daudzviet citur, kur skarbais dvēseļu putenis ir izsējis mūsu latviešu puišu dzīvības. Šo karavīru varoņteiku veido gan pulkvedis Oskars Kalpaks, pirmais Latvijas pagaidu valdības bruņoto spēku komandieris. Gan pulkvedis Frīdrihs Briedis, kuru sarkanie latvieši un čekisti nošāva 1918.gada vasarā Butirku cietumā, viņa ticību Latvijas autonomijai kvalificējot kā nodevību.
Šajā stāstā atradīsiet Līnas Čankas vārdu, kas ir viena no nedaudzajām sievietēm, kas saņēmusi Lāčplēša ordeni par varonību. Ar mirušā brāļa Jāņa Čankas dokumentiem 1.pasaules kara laikā viņa cīnījās 3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā, savukārt Neatkarības kara laikā aktīvi darbojās Latvijas Sieviešu palīdzības korpusā.
Latvijas valsts likteni, pirmkārt, ir likuši un lēmuši šīs zemes cilvēki: karavīri, zemnieki, strādnieki, rakstnieki, juristi un ārsti, studenti un arī skolēni no Cēsu skolēnu rotas.
Viņiem izdevās pārvarēt daudzas grūtības un arī iekšējas nesaskaņas, kas nebūt netrūka arī tajā laikā. Šodien viņu pieredzes stāsts ir mūsu mantojums un vienlaikus iedvesmas avots.
Es ticu, ka arī mēs varam un spējam būt šī atstātā mantojuma un mūsu mīļās valsts Latvijas cienīgi!