Godātie svētku dalībnieki, Aspazijas kopoto rakstu veidotāji un nākamie lasītāji!
Šis vairs nav Raiņa un Aspazijas gads, ko daudzveidīgi svinējām 2015. gadā. Tieši tāpēc ir gandarījums, ka jubilejas radītā rezonanse un abu dižgaru klātbūtne mūsu kultūrā turpinās vēl joprojām. Jubilejas gada iemestais ierosmes akmentiņš turpina izplatīt viļņus, dodot iespēju arvien jaunos pasākumos sastapties ar Raini un Aspaziju un aptverot aizvien plašākus sabiedrības slāņus. Tā pērn cits pēc cita vērās vaļā – ne tikai fiziski, bet arī konceptuāli atjaunotie – memoriālie muzeji, piedāvājot mūsdienīgas ekspozīcijas un piesaistot jaunu apmeklētāju interesi par abiem dzejniekiem. Arī komponisti nav izsmēluši abu dzejā atrastās iedvesmas āderes – to apliecina nupat Latvijas simtgadei veltīto latviešu komponistu jaundarbu konkursā izskanējušās kordziesmas pirmatskaņojums ar Aspazijas tekstu. Nudien, – ne Rainis, ne Aspazija nav vienā gadā aptverami. Vēl jo vairāk to var attiecināt uz abu dzejnieku daiļrades pētniekiem. Tāpat kā Raiņa un Aspazijas mājas arī viņu daiļrade prasa atjaunotni – no mūsdienu skatapunkta pārskatīt sastāvējušās interpretācijas, vecas klišejas, stereotipus un mītus, ar kuriem apauguši mūsu dižgari. Un jo īpaši Aspazija, kurai ilgi bijis lemts palikt Raiņa ēnā un lielā mērā tikai mūsdienu laikmetā emancipēties no abu tandēma kā patstāvīgai un neatkarīgai radošai personībai.
Aspazijai šie ir jau piektie Kopotie raksti. Kopš iepriekšējiem, padomju cenzūras apzīmogotajiem, pagājuši 30 gadi. Bāli zilos vākus nomainījuši spilgti sarkani, jo spilgta ir Aspazijas atjaunotā vieta latviešu kultūrā. Aspazijas 1. sējumā iekļautās agrīnās lugas bija tās, kas iekustināja jaunus, vēl nebijušus procesus gan latviešu dramaturģijā, gan sievietes pozīcijā sabiedrībā – aizstāvot savas tiesības. Tie ir procesi, kas turpinās vēl joprojām, kaut pagājuši vairāk nekā 100 gadi.
Dižu personību atstātais mantojums vienmēr ir laikmetīgs. Tas turpina atjaunoties arī pēc autoru aiziešanas mūžībā, jo cita laikmeta vēsturiskais konteksts piešķir tekstiem jaunas nozīmes, ļaujot ieraudzīt tajos iepriekš nenojaustas vērtības un vēstījumus. Esmu pārliecināta, ka Aspazijas jaunie kopotie raksti, papildināti ar mūsdienu pētījumiem un komentāriem, sniegs jaunatklāsmes prieku gan tiem, kas pazīst viņas daiļradi, gan tiem, kam tikšanās ar Aspaziju vēl tikai priekšā!